• Par mums
• Statistika
• Pasākumu kalendārs
• Vēsture
• Putnkopība
  • Broileri
  • Dējējvistas
  • Strausi
  • Pērļu vistas
  • Fazāni
  • Paipalas
  • Gaļas baloži
  • Inkubācija
• Veterinarija
• Likumdošana
• Speciālisti
• Sludinājumi
• Uzdot jautājumu
• Kontakti
• Noderīgas saites
• Forums

Strausu audzēšana

J.Nudiens, LLU Agrobiotehnoloģijas institūta profesors

Strausu bioloģiskās īpatnības. Strauss ir nelidojošs putns. Pateicoties lielajam augumam (tēviņi 2.7 m un mātītes 2.0 m), augstu paceltai galvai un lielajām acīm viņi var tālu redzēt. Pieauguša putna svars tēviņam ir 100-130 kg (pat līdz 150 kg), mātītēm 90-110 kg. Strausu dzirde ir labi attīstīta, jo viņi dzird pat ļoti klusās skaņas, un tas dod iespēju efektīvi aizsargāties. Garšas maņas ir samērā vāji attīstītas.

      Strausu galvaskauss ir „porains” un dod vāju smadzeņu aizsardzību, kuras pieaugušam strausam ir mazas un sver aptuveni 30-40 g. Galvas virspuse ir nesegta dažām apakšsugām, bet citām tā ir apsegta.

      Strausi ir putni, kuriem nav guzas. Strausi nevar lidot, bet spārnus izmanto, lai aizsargātos un atvēsinātos svelmē, kā arī līdzsvara noturēšanai skrienot. Tēviņi spārnus izmanto pārošanās dejās.

      Sirds un asinsvadu uzbūve ir līdzīga kā citiem putniem. Sirds sitienu skaits minūtē pieaugušiem strausiem sasniedz 28-36, bet jaunajiem putniem – 40-60 sitienus minūtē. Strausiem zem spārniem ir virspusējas vēnas. Elpošanas biežums pieaugušiem strausiem normālā gaisa temperatūrā ir 6-12 reizes/min., bet īpaši karstā laikā pieaug pieckārtīgi.

      Ļoti spēcīgas ir strausu kājas, kuras ir labi savienotas ar ķermeni. Katrai kājai ir tikai pa diviem pirkstiem. Ārējais pirksts pilda balsta funkciju, bet otrs pirksts ir spēcīgi attīstīts un noslēdzas ar 10 cm garu nagu. Kājas un garais nags ir strausa galvenie ieroči. Knābi tas izmanto pasaules iepazīšanai un rotaļām, tā tvēriens nav īpaši spēcīgs. Strauss var spēcīgi savainot savu uzbrucēju, spēcīgi tam sperot, kā arī  izmantojot spēcīgās kājas, strausi var skriet ar ātrumu līdz 70 km/h, dažus km garu distanci.

      Dzimums strausiem tiek noteikts pēc spalvu krāsas. Tēviņiem ir melnas, izturīgas spalvas sānos, bet aste un spārni ir balti. Vairošanās sezonas laikā to kailās ķermeņa daļas ir košākas, sevišķi tas vērojams uz kakla un stilbiem. Mātītēm ir brūni-pelēcīgs spalvu krāsojums, vienīgi spalvu gali ir gaišākā tonī. Cāļus atšķirt pēc dzimuma ir samērā grūti. Strausiem nav tauku dziedzeri

      Strausi ir sabiedriski putni, kuri dzīvo ģimenēs vai grupās visu gadu.

   Strausu dzimtai (Struthio camelus) ir četras apakšdzimtas.

   Ziemeļu Āfrikas strauss (Struthio camelus camelus) – izplatība lokā no dienvidu Atlasa, ietverot Senegālu, Nigēriju, Sudānu un Etiopiju. Galvas augšpuse klāta ar retām pūkām. Acu zīlīšu krāsa ir brūna. Kakls ir klāts ar mazām pūkām un ir spilgti sarkans. Tēviņa augšstilbu krāsa mainās no spilgti sarkaniem līdz rozā toņiem. Tēviņa tumšās spalvas ir melnas.

   Massai Strauss (Struthio camelus massaicus) – izplatība austrumu Kenija un daļa no Tanzānijas. Galva ir klāta ar daudziem baltiem matiņiem. Acu zīlīšu krāsa ir brūna. Kakls ir klāts ar pūkām un ir gaiši rozā krāsā. Tēviņu tumšās spalvas ir brūni melnas.

   Šis abas dzimtas pieder pie sarkano kaklu strausiem.

   Somālijas strauss (Struthio camelus molybdophanes) – izplatība Austrumu Āfrika, galvenokārt Somālija un Etiopija. Šie putni ir mazāki par Dienvidu Āfrikas sugu un viņiem uz galvas ir kaulains, bezspalvains izaugums un pelēka āda. Acu zīlīšu krāsa ir zila. Knābja maliņa viņiem ir spoži sarkana. Tēviņa kakls un augšstilbi ir zili pelēki.

   Dienvidu Āfrikas strauss (Struthio camelus australi) – izplatība no dienvidu Zambeze upes, iekļaujot Namībiju, Bostvānu, Zimbabvi. Galvas virsa putnam parasti ir klāta ar spalvām. Acu zīlīšu krāsa ir brūna. Sarkanais ādas krāsojums stiepjas no priekšējās apakšstilbu daļas līdz pēdām. Kakls un augšstilbi ir gaišāki un pilnīgi pelēki.

   Šīs abas apakšdzimtas pieder pie zilo kaklu strausiem.   Zilo un sarkano kaklu strausus uzskata par visvairāk audzētiem un komerciāli izmantotiem.

1.      tabula

Strausveidīgo putnu īss raksturojums

      No 1. tab. datiem redzam, ka strausveidīgie putni pa apakšdzimtām stipri atšķiras. Gaļas, ādas un spalvu iegūšanai lielāka nozīme ir Āfrikas zilo un sarkankaklu strausiem.

      Sakarā ar to, ka gaļas, ādas un spalvu iegūšanai galvenokārt no strausveidīgiem putniem izmanto Āfrikas strausu, tad turpmāk par šiem putniem.

      Vaislas vecumu tēviņi sasniedz 24-36 mēnešu vecumā, bet mātītes 18-24 mēnešos. Parasti maksimālā produktivitāte tiek sasniegta trešajā dējības sezonā. Ļoti svarīgi iegūt apaugļotas olas. Diemžēl, lai arī tēviņi ir poligāmi, tomēr mātīšu izvēle pārošanai ir jāatstāj viņu ziņā. Kad ir novērots ar kurām mātītēm tēviņš pārojas, tad var sadalīt ģimenēs. Olu apaugļotība diemžēl nav augsta, ap 70 %. Vaislai strausu mātītes var izmantot 40 gadus. Dēšanas periods ir no marta līdz oktobrim. Katra strausu mātīte gadā izdēj vidēji ap 70 olām. Ir sasniegti arī izcilāki rezultāti – līdz pat 90 olām gadā. Ja olas no ligzdas neizvāc, tad ja sadētas ligzdā 12-16 olas, tēviņš sāk perēt. Mazuļu šķilšanās notiek stipri draudzīgi, ko acīmredzot ietekmē mātes balss un pārējo mazuļu čiepstēšana.

      Dēšanas laikā strausiem mainās krāsojums – kāju āda un knābis kļūst spilgti sarkani. Olas inkubācijai uzglabā ne ilgāk par 2 nedēļām (optimāli +15-18⁰C, 75 % relatīva gaisa mitruma). Pašlaik galvenokārt strausaudzētāji mazuļu iegūšanai izmanto inkubācijas iekārtas. Ir divu veidu inkubācijas mašīnas: inkubācijas un mazuļu šķilšanās. Katrā šādā kamerā ir sava noteikta temperatūra un gaisa mitrums.

Cāļu kopšana un izaudzēšana. Pēc šķilšanās mazuļiem jāpaliek šķilšanās kamerā, kamēr tie pilnībā nožūst, vismaz kādas 20-24 stundas. Pēc izņemšanas no kamerām un pamatīgas apskates tiek brāķēti tie strausu mazuļi, kuriem ir acīmredzami defekti.

      Tālākais darbības virziens ir mazuļu svēršana. Strausēna masa sastāda 60-68 % no olas masas, tas ir 850-1100 g. Pēc  nosvēršanas tiek dezinficēta nabas saite ar 7 % joda šķīdumu. Šo operāciju vajag atkārtot vēlāk pie pārnešanas no šķilšanās vietas uz audzētavu.

      Mazuļus var iedalīt četrās kategorijās:

·        kuri patstāvīgi izšķīlušies;

·        kuri caursita čaumalu, bet nespēja to pamest patstāvīgi;

·        kuri neizsita čaumalu un kuriem tika sniegta palīdzība pie šķilšanās;

·        ar defektiem vai svaru mazāku par 700 gramiem.

      Katru jauno strausu vajag marķēt. Pati populārākā metode ir marķēšana ar mikročipiem – speciāliem identifikatoriem rīsa graudiņa lielumā, un masu 65 miligrami, kuri tiek ievadīti putniem zem ādas galvas aizmugurē uz visu dzīves laiku. Identifikātoru nolasīšanu var veikt pat no neliela attāluma ar skanera palīdzību. Ņemot vērā lielos zudumus audzēšanas sākumā, mazuļiem uz kājām var uzlikt plastmasas siksniņas.

      Tālāk jāveic dzimuma noteikšanu, kuru veic vizuāli pamatojoties uz dzimumorgānu starpību, kloākas izvēršanu uz otru pusi vai kloākas atlocīšanu.

      Pirmajās dzīvības dienās mazuļi barojas no dzeltenuma rezervēm, kurš īsi pirms šķilšanās kopā ar maisiņu tiek ievilkts embrija vēdera dobumā. Šinī periodā notiek cāļu ķermeņa masas samazināšanās par 20-30 %. Daži strausu audzētāji dod barību un ūdeni 2-3 dienas  pēc šķilšanās. Sākumā cāļus baro 4 reizes dienā, piemēram, 7.⁰⁰, 11.⁰⁰, 15.⁰⁰, 19.⁰⁰. Pēc 30 minūtēm barotnes aizvāc. Divus mēnešus vecus cāļus baro retāk – 8.⁰⁰, 13.⁰⁰ un 19.⁰⁰. Barību var pasniegt plastmasas vai koka traukos.

      Bez jauktās pilnvērtīgas barības (granulas), pirmajās 7-10 dienās dod smalki sakapātas, cieti novārītas vistu olas (viena ola uz 7-8 cāļiem), rīvētus burkānus un 3-4 reizes dienā nelielu daudzumu sagrieztu kāpostu, salātu, lucernu vai āboliņa lapu. Putni ļoti labprāt ēd zaļo barību, tāpēc fermeri lucernas buntītes pakar 25-30 cm augstumā ar lapām uz leju, nodrošinot cāļiem brīvu pieeju tām.

      Līdz 3 nedēļai var jau dot auzu pārslu maisījumu, smalki sagrieztu lucernu un barības sajaukumu „Starteris” prororcijās 1 : 1 : 1, pirms barošanas ir kārtīgi jāsajauc.

      Pareizai strausēnu augšanai un attīstībai jādod nepieciešamais daudzums minerālvielu un vitamīnu.

      Strausu ēdināšanā tiek pielietotas divas metodes. Viena metode – ēd cik uziet! Otra metode – viss pakļauts kontrolei (dozēšana). Pirmās metodes piekritēji uzskata, ka strausiem pašiem jānosaka sev noteiktais barības daudzums. Arvien biežāk tiek uzskatīts, ka strausu barības patēriņš var tikt regulēts (dozēta barošana). Ar to tiek panākts ekonomisks efekts nekā barojot cik uziet.

      Strausēnu barības devās sevišķi svarīga loma ir kokšķiedrai. Strausēniem 3 nedēļu vecumā tā sastāda 5-6 % no barības  devas masas, skat. 2. tabulu.

2.      tabula

Strausu barības normu rekomendācijas (pēc Smith, 1995)

      Strausus var ēdināt ar speciāli tiem izgatavotām granulām, kuras satur pietiekoši daudz kokšķiedras. Piemēram, granulu barības maisījums no 11-14 mēn. veciem strausiem, kas satur 10-12 % kokšķiedras, izbarojas līdz 2.2 kg dienā.       

3.      tabula

Strausu ķermeņa masa, diennakts pieaugumi un barības patēriņš

pirmajā dzīvības gadā (pēc J.O. Horbačuka, 2002)

         Jaunie strausi aug ātri un 6 mēn. vecumā sasniedz 1.5 m augumu. Normālai skeleta attīstībai barībā nepieciešama pareiza kalcija un fosfora attiecība. Ieteicamais kalcija procents barībā no 1.4 līdz 2.5 %, bet fosfora – no 0.7-1.5 %. Gan vasarā gan ziemā jābūt pastāvīgai pieejai ūdenim.

         Strausi patērē vairāk barības uz vienu pieauguma vienību, nekā citi mājputni un tas ir saistīts ar lielo ķermeņa masu. Strauss 50 reizes pārsniedz broileru un 5-6 reizes tītaru kautķermeņa masu.

         Galvenais ienākuma avots no strausiem ir augstvērtīgā āda (no strausu kāju ādas šuj visizturīgākos kovboja apavus), gaļa, spalvas. Gaļa strausiem pārsvarā ir tā saucamā „sarkanā” gaļa. Gaļas vērtību salīdzinājumu skat. 4. tab.

4.      tabula

Gaļas vērtību salīdzinājums

(100 g produkta)

         No 4. tab. redzam, ka tauku un holesterīna daudzums strausu gaļā ir mazāks kā citu sugu dzīvnieku gaļā. Pārdomām sniedzu amerikāņu un kanādiešu ekonomistu tabulu par strausu turēšanas lietderību, skat. 5. tabulu.

5.      tabula

Liellopa un strausa produktivitātes salīdzinājums