Latvijas putnkopības vēsture. J. Nudiens
J. Nudiens , LLU profesors, Dr.agr.
Latvijas putnkopības vēsture
Līdz 19.gs. Latvijā putnkopība zemnieku saimniecībās bija mazattīstīta. Atsevišķas muižas audzēja putnus, bet tās nozīme bija dekoratīva, bet ne saimnieciska. Līdzīga situācija bija arī citās Baltijas republikās. Kopš 1870.g., kad Eiropā parādījās pirmie inkubatori, putnkopība kļuva par populāru un ienesīgu lauksaimniecības nozari. Putnkopības attīstību netieši veicināja arī saldētavu ierīkošana, kas radīja iespēju labāk uzglabāt putnkopības ražojumus – olas, putnu gaļa. Putnkopība strauji attīstījās Anglijā, Amerikā, Vācijā, Francijā, Dānijā u.c. sāka celt mītnes, kurās turēja no
5-15000 putnu.
Galvenokārt attīstījās vistkopība. Mājputnu skaits uz iedzīvotāju (1933/1935) bija šāds: Īrijā- 7.5, Dānijā- 6.2, Ungārijā- 6,2, Ziemeļamerikas valstīs- 4.5, Holandē- 3.2, Beļģija- 3.0, Rumānijā- 2.64, Čehoslovākijā- 2.5, Spānijā- 2.3, Latvijā- 2.0, Bulgārijā- 2.0, Polijā- 1.85, Vācijā- 1.55, Lielbritānijā- 1.5, Zviedrijā- 1.5, Lietuvā- 1.3,
Šveice-1.2, Krievijā- 1, Austrijā- 0.9, Igaunijā- 0.9, Grieķijā- 0.7, Somijā- 0.4.
Latvijā putnkopība pirms I Pasaules kara bija maza nozīme, jo Rīgā, Liepājā, Ventspilī patērēja lētās Krievijas olas. Tomēr pēc kara valsts statistikas pārvaldes lauksaimniecības grāmatvedības rezultāti rāda, ”... ka putnkopība ir vienīgā lauksaimniecības nozare, kas sākot ar 1929.g. nepārtraukti noslēgusies ar peļņu.”(LKV34606, R.-1938.g.)
Protams, ka pēc 1. Pasaules kara putnu skaits bija niecīgs. Putnkopības stāvokli un tās attīstības gaitu mūsu valstī labi raksturo mājputnu skaita izmaiņas: 1920.g.-831277, 1929.g.- 2016011, 1935.g.-4.091794, 1938.g.-4491200,1988.g.-12208.100, 1990.g.-10.321100, 1994.g.-3700000. Tādēļ strauji tika domāts par vaislas materiāla iegādi.
Pirms pēdējā kara Latvijā vaislas materiāla olu veidā varēja iegadāties Ls 0.30 līdz 0.70 vērtībā par olu, bet rudenī jaunputnus pa Ls 4 līdz Ls 12 gabalā. V. Talce (1930.g.) min, ka bijušas šādas vaislas putnu iegādes vietas: Universitātes ferma “Rāmavā”, Rīgā (kopš 1920.g. šo saimniecību vadīja akad. Paulis Lejiņš) (Irbju leghornas, Baltās leghornas un Plimutrokas), Valsts Smiltenes mācību iestāžu fermā, Smiltenē (Faveroles, Minorkas un Bronzas tītari), Valsts Jaunpils lopkopības skolas fermā, c.Jaunpilī (Rodailendas un Pekinas pīles), Latgales lauksaimniecības vidusskolas fermā, c. Krāslavu (Rodailendas, Irbju leghornas, Minorkas, Tulūzas zosis), Valsts Purvmalas lauksaimniecības skolas fermā c. Purvmalu (Leghornas, Faverolas, Orpingtonas), Valsts Višķu mājturības skolas fermā, c. Višķiem (Rodailendas, Bronzas tītarus, Ruānas pīles , Tulūzas zosis), ka arī daudzās citās privātpersonu saimniecībās. Ļoti patika V.Talces secinājums: “Nav pamata domāt, ka tikai ar tīrsugas (tīršķirnes, aut. piez.) vistām iespējams gūt panākumus olu ražošanā. Šim nolūkam labi noder arī krustojuma putni un vietējās uzlabotās vistas.” V. Talce savā grāmatā “Tuvākie uzdevumi putnkopības ienesības pacelšanā “,- R.-1930.-15.lpp.min: ”Bez ražības kontroles un attiecīgas izlases panākumi nebūs; iegādātie augstražīgie putni pēc pāris gadiem izvirtīs un paliks mazražīgi”. Es vēlētos arī nocitēt šīs grāmatas pēdējo teikumu: “Daudzuma ziņā gan tik drīz nevarēsim sacensties ar citam ražotājām zemēm, bet nav jāaizmirst, ka olu eksportā galvenā loma piekrīt olu kvalitātei un tā ir galvenā kārtā atkarīga no ražotāja- lauksaimnieka”.
Protams, 2. Pasaules karš Latvijas lauksaimniecību nopostīja un dzīvniekus un putnus iznīcināja. Jau ar 1946.g. pēc LPSR Zinātņu akadēmijas nodibināšanas, tās prezidents P. Lejiņš lūdza Baltijas apgabala ģenerāli J. Bagramjanu palīdzēt atgūt daļu lauksaimnieciskās literatūras no Karalaučiem un Rītprūsijas (Kaļiņingradas apgabala) muižām, kara iznīcināto grāmatu vietā. 1946.g. pie LPSR ZA nodibinājās Zootehnikas un Zoohigēnas institūts (tagad LLU Biotehnoloģijas un veterinārmedicīnas zinātniskais institūts “Sigra”), kura viena no darbības pamatfunkcijām bija/ir putnkopības zinātne. Lai atjaunotu karā izpostīto, pēckara gados nodibināja putnkopības kooperatīvu “Padomju Latvijas putnkopis”, kas apvienoja putnkopējus, palīdzēja viņiem barības sagādē un labāku šķirņu ievešanā. Šī organizācija izveidoja arī nelielu inkubatoru tīklu republikā. Pēc kolhoza nodibināšanas tika nodibinātas nelielas fermas 50-100 vistām katrā. 1949.g. nodibināja republikānisko inkubācijas putnkopības staciju, izveidoja valsts inkubācijas stacijas rajonos. Šīs stacija vēlāk kļuva par daudzu specializēto putnkopības saimniecību bāzi. L. Krapivners (1950) min...”Inkubatoru- putnkopības staciju skaits līdz 1951. gadam jāpalielina par 13 vienībām. Inkubatori – putnkopības saimniecības var apgādāt kolhozus ar mazuļiem tikai tad, ja ir attīstīta šķirnes putnu audzēšana. Ap inkubatoriem- putnkopības stacijām jāorganizē šķirnes putnu audzēšanas kolhozu fermās.” Ar PSRS valdības lēmumu noteikts, ka 1950.gadā kolhoziem jānodod caurmērā 10 olas, bet 1951. gadā 17 olas no 1 ha aramzemes. Šai laikā Latvijas PSR Ministru Padome ieteic katrā kolhozā audzēt ne mazāk kā 1000 cāļu un katrā padomju saimniecībā ne mazāk kā 2000 cāļu, vairāk uzmanības veltīt arī ūdensputnu audzēšanai.
PSRS Lauksaimniecības ministrija 1954. gada 5. janvāra lēmumā Nr.4 “Paraugnormas par atsevišķiem kolhozniekiem kopšanā nododamo lopu skaitu lopkopības fermās un izcenojumu izstrādes dienās sakarā ar iegūto lopkopības produkciju un lopu saglabāšanu” ieteica šādu darba slodzi:”..Vienas putnkopējas kopšanā nodot šādu pieaugošo putnu skaitu: no 500 līdz 1000 vistu, no 300 līdz 600 pīļu, no 200 līdz 300 tītaru vai no 100 līdz 300 zosu.”
Līdz 1958. gadam kolhozu putnu fermas pārsvarā bija sīkas un strādāja nerentabli. Tomēr arī tad literatūrā ir šādas norādes: “ 1956. gadā visaugstāko dējību republikā - caurmērā 208 olas no katras vistas - sasniedza Ogres raj. kolhoza, uzvar putnkopēja A. Priedīte.”
...”Latvijas PSR putnu ražība ar katru gadu tiek kāpināta. Ir daudzi rajoni (Liepājas, Rīgas, Cēsu, Siguldas u.c.), kur putnu vidējā dējība rajona mērogā pārsniedz 115-125 olas. 1957. gadā Liepājas rajonā deviņos mēnešos no katras vistas iegūtas caurmērā 132 olas.”
”..Latgales rajonos sekmīgi attīstās zoskopība. Rēzeknes rajona kolhozi “Spruževa” un “Oškalna v.n., Viļānu rajona “Padomju Latgale” un daudzi citi katru gadu audzē ap 1000 zoslēnu un vairāk. Kolhozā “Spruževa” 1957. gadā katra zosu mātīte izdēja 62 olas. Cēsu rajona kolhozs “Lielā Oktobra revolūcija” 1957.g. nodeva valstij 1000 pīlēnus 2 mēnešu vecumā un 350 zosis.”
Sākot ar 1959. gadu tika veikts plašs darbs kolhozu un padomju saimniecība putnu fermu specializācijā un koncentrācijā. ”..Viena no pirmajām 13 specializētajām putnkopības saimniecībām bija padomju saimniecība “Zemgale”. Šai periodā izveidojās arī starpkolhozu putnu fermas. Daļu šo fermu 1967. gadā pārveidoja par putnu fabriku reproduktoriem, kas kļuva par šai laikā nodibinātās Galvenās putnkopības rūpniecības pārvaldes bāzi (Latpticeprom).”
Protams, ka viens no jaundibinātās iestādes galvenajiem uzdevumiem bija mērķtiecīgs selekcijas darbs. Pirmos augstražīgos dējējvistu putnus ieveda 1963. gadā no Kanādas. Tas bija Leghornas šķirnes trīs līniju kross Sharver Starcross 288, kuru vēlāk PSRS pārdevēja par Jantarj-1 (Янmарь-1).
Krustošanas shēma sekojoša:
♂B × ♀A
♂BA × ♀C
|
rūpnieciskās dējējvistas
Ar šī krosa izkopšanu nodarbojās Fabricina v.n. šķirnes putnu audzētava, kas bija pakļauta Vissavienības šķirnes putnu audzētavu trestam. Šī tāda tipa saimniecība bija vienīgā republikā. Selekcija ar reciproko- atgriezenisko selekciju. Katrai līnijai bija 20 selekcijas ligzdas, krustojumu novērtēšanai- 40 ligzdas, tātad pavisam 180 selekcijas ligzdas. Ar savu nopietno attieksmi pret selekcijas darbu, saimniecībai bija labi sasniegumi tolaik bijušajā PSRS.
Šajā 1963.g. no Kanādas no tās pašas firmas Shaver ieveda divlīniju krosu Starbro- 15 gaļas cāļu- broileru ieguvei. Baltijas zonālā putnkopības stacija, kura atradās Paņevežis audzēja četrlīniju Kanādas izcelsmes krosu (līnijas M; N; O ; P) Starbro- 4, kuru vēlāk pārdēvēja par Baltika- 4. Šai laikā no ČSR tika ievestas krosa Hipeko vaislas materiāls, kuru vēlāk pazinām kā Sarma- 10. Šis kross popularitāti ieguva, arī bija četrlīniju kross un krustošanas shēma bija sekojoša (Latvijā ieveda tikai 3. līnijas; neieveda 82. līniju):
♂81 × ♀(♂83 ×♀84)
Gaļas cāļu - broileru audzēšanai 1973.g. PSRS iedeva krosu Hibro, kuru vēlāk nosauca par Broiler. Šis kross sastāvēja no 5 līnijām un tās krustojot varēja iegūt 2 tipu broilercāļus. Broiler-6:
♂(♂P1 × ♀N2) × ♀ (♂B7 × ♀B1)
|
broiler cāļi
un Broiler- Kompakt-8:
♂(♂P1 × ♀N2) × ♀ (♂B10 × ♀B1)
Sintētiska līnija B7 raksturojas ar lēnu cāļu apspalvošanos dzīves sākumā un atkarībā no cāļu lidspalva aizmetņa attīstības (vistiņām ātrāk, gailīšiem lēnāk) tos diennakts vecumā varēja sašķirot. Vēlāk Broiler- 6 līnijas apzīmēja šādi:
♂(♂6 × ♀7) × ♀ (♂8 × ♀9)
1976.g. republikā ieveda Holandē izveidotu dējējvistu krosu- Haiseks baltais (Hisex white), kuru PSRS pārdevēja par krosu Zarja-17. Šim krosam ir 4 līnijas un krustošana bija šāda:
♂(♂C1 × ♀C2) × ♀ (♂K5 × ♀L4)
|
hibrīdvistas
Ap to laiku republikā ieveda arī Haiseks brūnā (Hisex brown), vēlāk šo krosu pārdēvēja par kross “Progress”, krosa putnus, kas arī sastāvēja no 4 līnijām un to krustošana bija šāda :
♂(♂T8 × ♀T5) × ♀ (♂B8 × ♀B2)
|
hibrīdvistas
Zināms, ka tēva formas līnijas T8 un T5 izveidotas no Rodailendas šķirnes, bet mātes formas līnijas B8 ir sintētiska līnija (Leghornas, baltās Plimutrokas šķirnes), bet līnija B2 izveidota no baltās Plimutrokas šķirnes vistām. Hibrīdvistām apspalvojuma krāsa gaiši sarkani-brūna ar baltām spalvām astē. Kross autoseks, t.i., cāļu dzimumu nosacīja pēc cāļu pūkojuma krāsa (vistiņām- brūns , gailīšiem- salmu dzeltens).
Krosu Haiseks brūno Latvijā ieveda vairākas reizes, bet diezgan nesekmīgi, piem., no ŠPPA “Pačelma” saņēma vaislas materiālu, kuru audzējot Valmieras putnu fabrika, tas ļoti slimoja un praktiski bija neefektīvs.
LPSR LM galvenās putnkopības rūpniecības pārvalde (GPRP) noorganizēja republikā reproduktoru saimniecības (I un II pakāpes) un IPS, kas ļāva vaislas materiālu strauji pavairot. 1980.g. olu ražošana republikā bija iesaistītas 78 saimniecības no 135, galvenokārt sovhozos, putnu fabrikās, mazāk- kolhozos. Putnu (vistu) turēšana galvenokārt notiek sprostos (vienstāva, divu, trīs, četru stāvu) kopumā republikā sastāda 65%, bet specializētajās putnkopības- pārsniedza 90% (1980.g.).
Šai laikā arī gaļas cāļus broilerus sāk audzēt sprostu baterijās- Gulbenes raj. l/a “Spars”, Rīgas raj. l/a “Baldone” u.c. 80.gadu beigās izmēģina arī tītarus audzēt divstāvu sprostu baterijās. Lai arī vistas kā suga ir visplašāk izmantota, tomēr līdz Latvijas neatkarības atgūšanai audzē arī citas sugas putnus. Tā ar pīļkopību nodarbojas padomju saimniecība “Aglona”, kura gadā saražoja ap 1000t pīļu gaļas. Divlīniju kross Čerri Velli (līnijas ♂151 × ♀102).
Zosis (Itālijas šķirnes zosis) audzēja Rēzeknes putnu fabrikā, kur tās 1977.g. ieveda no Čehoslovākijas. Latvijā kopš 1965.g. audzē arī Reinas šķirnes zosis, kuras tad ieveda no Ungārijas. Šī zosu šķirne izaudzēta Vācijā, zosīm apspalvojums balts. Zoslēni ātraudzīgi. Zosis centās audzēt Rīgas raj. l/a “Baldone”. Nedaudz audzē arī Bronzas tītarus p/s “Barkava” un Baltos platkrūšu tītarus Skaistkalnes putnu fabrikā. Līdz neatkarības atgūšanai citu sugu putnu audzēšana praktiski nenotiek. Ir gan mēģinājumi inkubēt un ielaist meža fazānus - Inčukalna MRS un Gaujas Nacionālā parka iniciatīvas. Centās saglabāt fazānus. Saldus putnu fabrikas Talsu fazanārijā. Tomēr saimnieciskās nozīmes šiem putniem nebija.
