Pusgadsimta griežos J. Nudiens
Dr.lauks. J. Nudiens
Brūnas olas, baltas olas, cāļa stilbiņš
(Putnkopība)
Lai gan plašākos vai šaurākos apmēros mājputnus tur vai ikvienā mūsu lauku sētā, putnkopība tomēr ir viena no tām mūsu lauksaimniecības nozarēm, kurā notikušas vislielākās izmaiņas. Putnkopības stāvokli un tās attīstības gaitu mūsu valstī labi raksturo mājputnu skaita izmaiņas: 1920.g.-831 277; 1929. g. – 2’016 011; 1935.g. – 4’ 091 794; 1938.g. – 4’491 200; 1988.g.- 12’ 208 100; 1990.g. – 10’ 321 100; 1994.g. – 370 000 mājputnu. Šādas lielas mājputnu skaita izmaiņas atstājušas arī zināmu ietekmi uz institūta “ SIGRA” putnkopības nodaļas zinātnisko darbu.
Institūta pastāvēšanas sākumā bija nepieciešamība palielināt valstī pēdējā kara laikā zaudēto mājputnu skaitu. Tādēļ 1946. g. Zinātniski Pētnieciskā Institūta zinātniskās pētniecības plānā tika ietverta problēma (V) “Mājputnu ražības kāpināšana ar racionālu ēdināšanu un pareizu putnkopības organizāciju un selekciju”. Šo tēmu vadīja un pētīja izcils putnkopības un biškopības zinātnieks Pēteris Rizga (1983-1955). P. Rizga bija izcils zinātnieks savās nozarēs, jo zināšanas bija apguvis Bostonas Universitātē, atrodoties emigrācijā ASV (1908.-1922.). Prof. P. Rizgas galvenie darbi biškopībā – par stropu konstrukcijām, medus kvalitātes un analīzes noteikšanas metodes, darvošanas metodes, vaska pārstrāde, putnkopībā – par putnu turēšanu, audzēšanu un ēdināšanu.
Prof. P. Rizgas grāmata “Putnkopība”, kas izdota 1946.gadā, vēl šodien ir viena no vērtīgākajām putnkopības grāmatām latviešu valodā. Pirmajā institūta pastāvēšanas gadā prof. P. Rizgam tika izdotas divas grāmatas. Līdztekus darbam institūtā viņš bija arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Biškopības un putnkopības katedras vadītājs (1945.-1948.)
Šai laikā (1946.g.) putnkopības nodaļā darbu uzsāka Paulīna Grosmane (1890.-1981.), kas zinātnisko darbu bija strādājusi jau Vissavienības Putnkopības institūtā (1932.-1944.). Savā dzīvē izbaudījusi ļoti asus piedzīvojumus, nodaļā viņa bija cienīta , arī iesauka “mammīte” pati par sevi to liecina. Viņas pētījumu lokā bija vistu ārējo pazīmju (eksterjera) sakarība ar produktivitāti, cāļu izaudzēšana, vitamīnbarības izēdināšana mājputniem, ražošanas procesu organizācija putnkopībā, telpu apsildes ietekme uz vistu produktivitāti (cik aktuāla šī tēma pēc 50 gadiem). Par putnkopības nodaļās vadītāju pēc prof. P. Rizgas aiziešanas pensijā P. Grosmane nostrādāja lielu laika sprīdi (1950.-1965.). Par veikto darbu viņai piešķirts LPSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukums (1965.).Par viņas darba precizitāti stāsta interesants atgadījums ar Dr. Lauks. Veru Krastiņu. Savu darba gaitu sākumā strādādama pie P. Grosmanes par laboranti, V. Krastiņa atceras: “... bija auksta , sniegiem bagāta ziemas diena, kad “mammīte” man lika aizbrist uz netālo putnu fermu un noskaidrot , kāpēc pēdējās mēneša dienās nav atzīmēta individuālā dējība. Es saģērbos un bridu pa sniegu uz vistu fermu. Aizgāju un jautāju to pašu kopējai, viņa smiedamās atbildēja: “Ak, jūs , zinātnieki – februārī taču nav 30. un 31. dienas, tas taču ir februāris!” Lūk kā gadās arī zinātniekiem...” P.Grosmanes laikā darbu institūtā uzsāka Elga Klieste (1924.-1974.). Viņa turpināja nodaļas vadību (1965.-1974.) pēc P. Grosmanes aiziešanas pensijā (1965.) E. Klieste, sākotnējā darbība pirms institūta bija līdzīga prof. P. Rizgam, t.i. pedagoģija, biškopība, institūtā viņa sāka strādāt (aspirantūrā) 1960.g. Savā pētījumu lokā ietvēra tēmas, kas tajā brīdī bija ļoti aktuālas valstī, t.i., vistu daudzkārtēja ganāmpulka komplektācija, vitamīnu vajadzība un normu izstrāde dažādu sugu putniem, gaismas režīms kā dējības stimulētājs , ierobežota putnu ēdināšana. Kā zinātnieci E.Kleisti nodaļas darbinieki atceras ar cieņu, viņas prasības pret sevi un citiem bijušas augstas, institūtā iemantojusi cieņu, ar precizitāti un akurātību. Bijusi institūta aspirantūras vadītāja, partijas p/o sekretāre u.c. sabiedriskos posteņos.
Šai laikā republikā sāka attīstīties putnkopības saimniecību specializācija. Virsvadību noteica galvenā Putnkopības produktu ražošanas pārvalde, jeb Latpticeproms (1966.). Darbu sāka Ķekavas putnu fabrika (1967.), Iecavas putnu fabrika. Sākās putnu turēšana rūpnieciskos apstākļos un šīs nozares straujš kāpums. Līdztekus ražošanas jaudu pieaugumam radās arī problēmas, kas jārisina. Tādēļ institūta putnkopības nodaļas darbinieki sāka plašus izmēģinājumus tēmām, kuru galvenais koordinators bija Vissavienības Lauksamniecības zinātņu akadēmija (BACXHИЛ). Zinātnieki pievērsās dažādu kombinēto spēkbarības recepšu izstrādei (M.Līkopa 1964.-1968.), dažādu krosu putnu produktivitātes pārbaudei (M.Līkopa, A.Erte, A.Dēliņa), proteīna nodrošinājuma avotu izpētei (M.Līkopa, I.Vītiņa, V.Krastiņa, A.Erte), dabiskā kaļķakmens izmantošanas iespējām (I. Vītiņa, M.Līkopa), apgaismojuma ekonomēšanai (J.Nudiens), krustojumu putnu novērtēšanai (A.Erte, J.Nudiens) un citi. Šie pētījumi tika veikti institūta vivārijā un pārbaude ražošanā, tādēļ šo periodu varētu pat nosaukt par attīstītās putnkopības periodu., jo ar putnkopību valstī nodarbojās vairāk nekā 120 saimniecības. Šajā laikā (1974. – 1988.) putnkopības nodaļu vadīja M. Līkopa. V.Krastiņa putnkopības nodaļu vadīja no 1988.-1993. gadam – līdz nodaļas reorganizācijai. V. Krastiņai institūts ir vienīgā darba vieta. Neklātienē beigusi LLA (1974.) un turpinājusi mācības aspirantūrā (1975.).
Dr.biol. Īras Vītiņas plašais pētījumu spektrs praktiski nav uzskaitāms, tādēļ pagaidīsim vēl nedaudz mēnešus un redzēsim par šiem darbiem apkopotu habilitētā doktora disertāciju. Būdama bioloģe, viņa savus pētījumus putnkopībā dziļi saista ar fizioloģiskiem un bioķīmiskiem procesiem putnu organismā. Tēmās par inkubācijas olu dezinfekciju, rapšu raušu pārbaudi savu ieguldījumu, galvenokārt, devusi Dr.lauks. A. Erte vada institūta arodbiedrību.
Jāatzīmē, ka putnkopības nodaļa ilgāku laiku bijusi paplašināta ar biškopības un zivkopības jautājumu izpētes zinātniekiem.
Dīķsaimniecības (saldūdens zivju un vēžu) nozarē paliekošus pētījumus veikuši zinātnieki R. Bertrands, Ē. Kondratovičs, Ē. Līcītis, Z. Mazītis, A. Priedītis.
Protams, ka minētos panākumus zinātnē nevarētu sasniegt, ja nebūtu apzinīgs tehnisko darbinieku kolektīvs: A. Jānīte, V. Kaže, N. Ponciuss, J. Proškina, M. Sukure, E. Supe, M. Tkačonoka, L. Zondaka un I. Žagare. Īpaši jāatzīmē H. Purcena, viņa institūtā strādā no 1963.gada un turpina darbu arī pašlaik.
Putnkopības nodaļas kolektīvu kopā veidoja gan ikdienas darbs institūtā, gan kopā pavadītie brīži ar putnu paraugfabrikas “Ķekava” , p/s “Aglona”, Valkas rajona kolhoza “Oktobris” un daudzu citu saimniecību speciālistiem. Kopēji tika svinētas gan jubilejas, gan pavadītas skaistas ekskursijas pa Latviju, ceļojumi pa Gauju un daudz jauku brīžu, kas kolektīvu vienoja un darīja mobilāku turpmākajiem darbiem. Autors šajā kolektīvā iekļāvās ar lielu praktiskā darba pieredzi putnkopībā; strādnieks, brigadieris, selekcionārs, galvenais zootehniķis – kopā 16 gadi. Varu būt pateicīgs liktenim, ka tas mani atveda pie šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem.
Sasniegtie pētījumu rezultāti putnkopībā un to efektīva ieviešana praksē ļāva šai nozarei izvirzīties par vadošo nozari valstī (PSRS) ar visaugstāko intensifikācijas līmeni. 80. gadu beigās putnkopības produktus saražoja tādā apjomā, ka tie pilnībā nodrošināja iedzīvotāju pieprasījumu, un bija iespēja daļu šās produkcijas eksportēt. Diemžēl putnkopības produktu ražošana pašlaik Latvijā samazinājusies par 2/3 daļām. Tāpat jāatzīmē, ka sākot ar 1993.g. 1. oktobri, institūtā veikta strukturālā pārkārtošana un putnkopības zinātnieki iekļauti jaunās struktūrvienībās.
Ieliktie pamati putnkopības zinātnes attīstībā vieš pārliecību, ka šī nozare arī turpmāk mūsu valstī būs nozīmīga un izdarītie pētījumi samazinās produkcijas pašizmaksu, cels produktu kvalitāti.
Fragments no grāmatas: Pusgadsimta griežos. –Sigra, Sigulda: 1996. – 104-108 lpp.
